Pagātnes, tagadnes un nākotnes elementi

21. gs. arhitektūras lielākais izaicinājums būs potenciāli milzīgā zinātnes, inženiertehnisko un informācijas tehnoloģiju ietekme uz kvalitatīvām pilsēttelpas satura izmaiņām. Globālās migrācijas iespaidā pilsētas būs spiestas ieviest arvien jaunu metodiku pilsētvides organizatoriskās struktūras modelēšanā un dažādu funkciju transformēšanā atbilstoši sociālajam pieprasījumam nākotnē.
Tāpēc šodien kā vēl nekad agrāk mums ir jārod labas arhitektūras labākā definīcija austošā e-laikmeta mainīgo vērtību kontekstā, kad ir gan jāvērtē apbūves arhitektoniskais mākslinieciskums un funkcionalitāte, gan jāspēj orientēties dažādos alternatīvos arhitektūras un pilsētplānošanas redzējumos, gan arī jāievēro bezprecedenta energotaupības un dabas bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas prasības.
Praktizējošu un sociāli atbildīgu arhitektūras jomas profesionāļu iesaistīšanās sabiedriskajā dzīvē ir bijusi nozīmīga vienmēr, ko apliecina iepriekšējo gadsimtu pieredze un šodienas ekspertu balsis. Tāpēc mums ir jākļūst par pārmaiņu aģentiem un vērtētājiem, kas iniciē un veicina sabiedrības izpratni par nepieciešamajām nākotnes reformām pilsētvidē, apbūvē, arhitektūrā.
Turklāt tam visam ir jāstrādā tā, lai Rīgas arhitektūras jaunrades procesu padarītu par ikviena rīdzinieka iedvesmas un prieka avotu, kas tālāk, nonākot jau nākamo paaudžu rokās, Rīgu padarīs vēl daiļāku un iespaidīgāku, mājīgāku un zaļāku nekā jebkad iepriekš, neaizmirstot, ka Rīgas pilsētas arhitektūras estētikas attīstībai ir jāveicina arī draudzīgs noskaņojums un laipna saskarsme pilsētnieku un pilsētas viesu starpā.
Sistēmas un radošums
Vai arhitekts ir mūsdienu sociālais inženieris, kas ne tikai rada fizisko vidi, bet arī kaut ko vairāk, esot (līdz-)atbildīgs par izmaiņām domāšanas veidā, gara apvāršņos vai pilsētvides mijiedarbības sociāli psiholoģiskajā uztverē?
Vai arhitektūra tādējādi var veicināt pārredzamāku un radošāku savstarpējo komunikāciju? Vai arhitektūra spēj mudināt atrast iztrūkstošo saikni starp pēc neatkarības perioda apgaismību, dažādiem krīzes periodiem un notiekošo pāreju uz dinamisku, daudzslāņainu sabiedrību, kas darbojas sarežģītu procesu vadīta?
Visbeidzot, vai arhitektūra ir tilts starp nepiepildīto individuālo pagātni un vairāk uz sabiedrību orientēto nākotni? Vai arhitekts, kas kā inženieris veido formas un sociālos procesus, ir paaudzes vienojošais elements? Vai arhitektūra var būt par starpnieku starp telpu un sabiedrību?

Par šo un ne tikai 23. Aprīlī, pasākums „Mijiedarbība un sadarbība (Rīgas) arhitektūrā”

www.pilsetasarhitekts.riga.lv

Gvido Princis

Rīgas pilsētas arhitekts