Aija Tūna Radošums un izglītība: izredzētība, modes lieta vai ikdienas nepieciešamība

Radošums un izglītība: izredzētība, modes lieta vai ikdienas nepieciešamība

Tūlīt tūlīt ne vien daba, bet arī Latvija metīsies trakā radīšanas un radošuma vilnī, jo apgriezienus uzņem gatavošanās nu jau ikgadējai radošās darbības nedēļai radi! ar šī gada vienojošo tēmu dizaina domāšana. Lapā www.radilatvija.lv paši izlasīsiet vairāk, ko kurš gudrinieks teicis par radošumu un dizaina domāšanu, taču tik un tā mums katram pašam dizaina domāšanas jēdziens jāpārtulko savas personības un profesionālās darbības kontekstā.

Un te arī pirmais izaicinājums mums, izglītības jomā strādājošajiem - nesašaurināt uzstādījumu, neatlikt malā ar „ak, tas jau nav man” attieksmi, bet izmantot šo iespēju un mudināt skolēnus un citam citu pārskatīt vajadzību sarakstus un labo ideju krātuves un, iespējams, pasākt kaut ko tādu, kam līdz šim neatlika laika vai dūšas. Patiesībā ne vien visas pārmaiņas, bet arī ikdienas lietas izglītībā prasa radošumu un dizaina domāšanu – atrodot labāko veidu, kā sasniegt vēlamo vai iecerēto rezultātu, savienojot brīžam nesavienojamus elementus un, jebkurā gadījumā, darot lietas savādāk nekā ierasts. Atceraties taču, ko teicis Pols Ardēns - darīsim lietas pareizi, pieņemot nepareizus lēmumus.

Manuprāt, viskodolīgākā un darbam noderīgākā radošuma definīcija ir tā, ko savulaik palīdzēja saskatīt Džons Ņūbegins, un kas saka, ka īstā radošumā apvienojas skaistums, funkcionalitāte un dzīvotspēja. Tieši uz šiem trim vaļiem mums jābalstās savā mācību procesa, skolas, kopienas un vispār dzīves radīšanā. Radošums nav izredzētība, tā saknes un milzīgais potenciāls rodams daudzveidībā un, kas vēl svarīgāk - tas lieliski darbojas kā iekļaujoša platforma un sabiedrības sadarbības vieta – draugu pulciņa, klases, skolas, pagalma, ciema vai pilsētas līmenī. saliekot galvas un pieredzes (vai tās trūkumu) kopā, varam atrast labus risinājumus sirsnīgākas, sekmīgākas, skaistākas un iekļaujošākas skolas veidošanai. Un tas nozīmē gan skaistākas skolas telpas un apkārtni, gan labāku mācību procesu, efektīvāku komunikāciju un sadarbību un daudz ko citu. Ja vienojamies, ka visas sabiedrības, tai skaitā izglītības sistēmas uzdevums ir auklēt katra bērna radošumu un izziņas alkas, spēcināt motivāciju, prasmi sadarboties un spēju atrast un likt lietā idejas, mudināt izvirzīt mērķus, uzsākt darbību un sasniegt rezultātu, tad bez dizaina domāšanas un radošuma nu nekā – ne matemātikā, ne latviešu valodā, ne ķīmijā vai citā stundā, bet vēl jo vairāk – pilsoniskās atbildības veidošanā.

Dizaina domāšana ietver arī pavisam vienkāršas un pragmatiskas lietas, kuram aiz inerces neesam pievērsuši uzmanību, bet kam ir dziļāka nozīme. Nesen televīzijā redzēju sižetu, kur jauka, jauna un tak’ jau radoša skolotāja rosināja vidusskolēnu diskusiju par nozīmīgu tēmu. Viss bija labi līdz brīdim „Atveriet burtnīcas un rakstiet šīsdienas tēmu!” Samulsu, jo tas likās dīvaini; vai tad tādiem lieliem puišiem un meitenēm nevarētu uzticēt pašiem saprast un izlemt, ko, kur, kad un KĀ pierakstīt – vai piezīmēt, uzkonstruēt utt., ja rakstītais domāts sava mācīšanās procesa veicināšanai un rezultātu nodrošināšanai. Kas zina, kādas vēl jaunas viedtālruņu aplikācijas vai datorprogrammas varētu tapt, ja viens no caurviju uzdevumiem (aicinājumiem, mudinājumiem) skolēniem būtu atrast/radīt savu (sev labāko) piezīmju vai mācīšanās sistēmu. Ja tā netiktu saukta par slinkošanu un špikošanu (ar vai bez pēdiņām), bet uztverta kā solis uz tām kompetencēm, kas mums katram jāattīsta – skolā un dzīve, skolai un dzīvei.

Cits piemērs. Atcerieties metodiku „Piedalies un ietekmē!” vai „Pilsonis”, kas tik sekmīgi gadu no gada tiek izmantota daudzās Latvijas skolās. Tā ir īstākā dizaina domāšana – ar problēmas/vajadzības identificēšanu (pie kam atceroties, ka jāsaprot arī tās dziļums un plašums), ar informācijas vākšanu un savu radošo risinājumu piedāvāšanu, ar analītisku lemšanu, kas šajā konkrētajā situācijā būs vispiemērotākais, kas ir iespējamie sabiedrotie, ar ko lēmumi jāsaskaņo utt., un ar rīcības plāna izstrādi: kas un kādā secībā jādara un kas būs tie darītāji. Ne „kāds”, bet mēs paši. Tapuši soliņi, sporta laukumi un krāsaini gaiteņi; notikušas nopietnas tikšanās ar lēmumu pieņēmējiem skolas, pagasta vai novada līmenī, un pats svarīgākais - apgūtas jaunas prasmes un spēcināta ticība savai varēšanai un savu domu un darbu vērtībai.

Dizaina domāšana auklē tā skaistuma vairošanos, kas izpaužas kā labsajūta, gandarījums, prieks gan par izravētu vagu, gan izmazgātu grīdu, gan atrisinātu matemātikas uzdevumu vai izdevušos talku vai koncertu. Šajā procesā „darīšana pēc paraudziņa” (vai darba lapas) ir tikai pirmais solis – kas arī ir nepieciešams un ko arī vajag apjaust radoši nosvinēt. Tālāk seko „kā vēl”, ”kā savādāk” un – „ko nu ar šo var pasākt tālāk ” domāšana un darbi.

Nesen klausījos norvēģu pašvaldību pārstāvju uzstāšanos, kurā tika skarti arī mums aktuālie jautājumi par mazajām kopienām un skolām tajās. Mani no sirds uzrunāja viņu vienkārši izteiktā doma: cilvēkiem pašiem jācenšas radīt pievilcīga vieta, kurā ir patīkami un ērti dzīvot, strādāt un viesoties. Varbūt tas varētu būt daudzu skolu šī gada dizaina domāšanas moto: kā veicināt šīs trīs lietas savā kopienā – vēlmi un iespēju šeit labi dzīvot, strādāt un viesoties. Izvaltas jaunieši runā par „brīvdienu rezidentiem”, kuri ir nozīmīga vietējo norišu sastāvdaļa; tie ir jaunieši (un ne tikai), kuri mācās vai strādā kur citur, bet atkal un atkal atgriežas, labi jūtas un sniedz savu pienesumu dzimtās vietas norisēs un attīstībā. Viņiem neviens nepārmet, ka aizdevušies pasaulē, bet uztver kā vēstnešus, kas palīdz to citu pasauli savienot ar savējo, vietējo un īpašo.

Lai radošās darbības nedēļa, bet vēl jo vairāk laiks līdz un pēc tās, ir uzmundrinājums un vēl viena iespēja izvilkt no domu, plauktu, virtuālās vai tradicionāli reālās pūra lādes rūpīgi noglabātas vai tikko radušās idejas, pieredzes un plānus, sapņus un jau izveidotos prototipus darbiem, pakalpojumiem, notikumiem, attiecībām, pielāgot tos šodienas redzējumam, izmantot, attīstīt un - dalīties. Lai radošums rada skaistumu. Lai radošums palīdz radīt funkcionalitāti. Ja tie sastapsies un skaistais būs funkcionāls un funkcionālais skaists, mūsu ikdiena ikvienā jomā būs kvalitatīvāka un darītais – ilgtspējīgāks.

Profesors Pīters Moss no Londonas universitātes Izglītības institūta runā par eksperimentālismu – kā kaut kā jauna radīšanu, vai nu tā būtu jauna doma, zināšanas, pakalpojums vai taustāms produkts, kas ietver vēlmi atklāt, radīt, domāt atšķirīgi, iztēloties un izmēģināt jaunus ceļus ideju īstenošanai; iet ārpus esošā, nebūt saistītam ar esošo, pazīstamo, iepriekšnoteikto, normām. Viņaprāt tas ir dzīves un attiecību veids  ar atvērtiem risinājumiem (izvairoties no noslēgtības), ar atvērtu prātu (paverot iespējas negaidītajam) un ar atvērtu sirdi (atzīstot un novērtējot atšķirības). Kā skola palīdz veidoties šādiem cilvēkiem? Kāda loma šeit ir tieši jums, skolotāj?